Diaspora (диаспора, Diaspora) no grieķu: διασπορά

- tautas etniskās vai reliģiskās grupas daļa, kas atrodas ārpus mītnes zemes, no kuras tā cēlusies, turklāt tā izveidojusies dažādu iemeslu dēļ (brīvprātīgi vai piespiedu kārtā, bēgot no vajāšanas). Vēsturiski jēdziens ir ļoti sens, tas saistīts ar lielu tautu masu piespiedu pārvietošanu, tādu, kā ebreju izraidīšanu no Jūdejas, grieķu bēgšanu no Konstantinopoles pēc tās krišanas Osmāņu rokās u.c. Par diasporu mītnes vietu Eiropā kopš Viduslaiku beigām ilgstoši tika uzskatīta Holande - kā valsts, kas izcēlusies ar reliģisku toleranci, bet vēlāk tās lomu pārņēma Francija un Parīze it īpaši. Diasporu locekļi - starp tiem bija gan poļu insurgenti, gan Itālijas, Grieķijas un citu tautību brīvdomātāji - palīdzēja veidot Francijas galvaspilsētu par pasaules mēroga kultūras centru un dažādu tautību mākslinieku Mekku. Vēlāk par diasporu apmešanās vietu kļuva Ziemeļamērika, kurp devās milzīgas mītnes zemē vai nu vajātās, vai citādi cietušās ļaužu masas.
Latviešu tradīcijā ir arī vārds “klaids”, atvasināts no vārda “izkliedēt”, līdz ar to ir arī nosaukums “klaida latvieši”. Latviešu diasporas bijušas jau kopš XIX gadsimta beigām, kad ievērojama daļa latviešu zemnieku izmantoja Krievijas valdības piedāvājumu pārcelties uz dzīvi Sibīrijā, jo aramzemes trūkums Dzimtenē kalpoja par lielu kārdinājumu. Tādējādi Krievijas iekšzemē, un it īpaši Sibīrijā, izveidojās latviešu kolonijas, kuru iemītnieki centās saglabāt dzimto valodu, kultūru un tradīcijas. Par spīti PSRS laika represijām, joprojām ir saglabājies ievērojams "Krievijas latviešu" skaits. Savukārt, pēc II Pasaules kara, lielai daļai latviešu aizbraucot uz Rietumiem bēgot no gaidāmās kārtējās okupācijas, pakāpeniski izveidojās lielas "ārzemju latviešu" diasporas, pārsvarā Austrālijā, Kanādā, ASV un vairākās Latīņamerikas valstīs. Tās tāpat turpināja kopt latvietību - ar daļējiem panākumiem. Kā spēcīgākais latviešu diasporu vienojošais faktors allaž kalpojuši Dziesmu svētki. Pēdējos gados daudzi latviešu diasporas locekļi pat brauc piedalīties šajos svētkos uz Latviju, tomēr atgriezušies Dzimtenē pēc neatkarības atgūšanas ir tikai daži, jo jaunās mītnes zemēs notika neatgriezeniska asimilācija.