Dievišķā komēdija (Божественная комедия, Divine Comedy)

- itāļu XIV gadsimta dzejnieka no Florences Dantes Aligjēri slavenā poēma trijās daļās (“Elle”, “Šķīstītava”, “Paradīze”), ko uzskata par itāļu literārās valodas piedzimšanu. Poēmas varoni ceļojumos cauri šķīstītavai un ellei pavada romiešu dzejnieks Vergīlijs, bet cauri paradīzei vada mīļotā Beatriče. Sarakstīta starp 1308. un 1321. gadu, Dantem esot trimdā. Poēmas varoņi un to likstas bieži kalpo par tēlotājas mākslas darbu sižetiem, bet elles loki ar personāžu klejojumiem veido daudzu citu literāro darbu saturu. Starp citu, tā kā Dantes izraidīšana no dzimtenes bija saistīta ar Florences pāvesta atbalstītāju (gibelīnu) rīcību, bet pats Dante piederējis pretējai (gvelfu) partijai, dzejnieks zināmā mērā atriebies pāvestam, ievietojot viņu vienā no elles lokiem. Tradīcija kārtot rēķinus ar mākslas palīdzību gadsimtiem ilgi palīdzējusi radošajām personām pārvērst zaudējumus uzvarās. Tagad viens otrs valdnieks paturēs vietu vēsturē, tikai pateicoties vajātā laikabiedra asajai spalvai vai karikatūrai. Jēdziens "komēdija" saistīts ar autora apgalvojumu, ka ar laiku arī smagākie dzīves notikumi zaudējot savu smeldzi. Pēc tam vairāki citi autori, tai skaitā viens no XIX franču literatūras dižgariem Onorē Balzaks arī veidojis savu "Cilvēcisko komēdiju", vadoties no līdzīgiem apsvērumiem.
Latviski pilnīgs Dievišķās Komēdijas atdzejojums parādījies 1994.gadā Valda Bisenieka atdzejojumā. Bet daudz agrāk Zenta Mauriņa rakstīja, ka Dievišķā komēdija ... ir grēcīgā cilvēka ilgas pēc skaidrības, nepilnīgā cilvēka ilgas pēc pilnības, bet kāpšana kalnā pauž skaidrības ilgas.