Dzelzs laikmets (Железный век, Iron age)

- periods civilizācijas attīstībā, kas seko Bronzas laikmetam, ko iezīmē dzelzs pārsvars, kura aptuveno sākumu datē ap 1500 gadiem pirms Kristus dzimšanas. Dzelzs un tērauda izplatība izsauca straujas pārmaiņas sabiedrības dzīvē, uzlabojot lauku apstrādi (dzelzs arkls) reliģiskos ticējumus un pat mākslas stilus. No arheologu viedokļa tas ir laikmets, kad atradnēs pārsvarā ir ieroči un darbarīki no dzelzs. Tas ir trešais no lielajiem civilizācijas attīstības periodiem, kuri raksturo civilizācijas agrīno attīstību. Tiek uzskatīts, ka pirmie dzelzs ieguves tehnoloģiju varēja būt apguvušu heti, no viņiem to drīz pārņēma pārējie Vidējo Austrumu un Eiropas dienvidu reģioni. Ziemeļeiropā periods sācies vēlāk nekā dienvidos, apmēram 500 gadus p.m.ē.
Latvijas teritorijā tas ir periods, par kura sākumu nosacīti pieņem 1. gadu m.ē. Tas ilga līdz Livonijas krusta karu sākumam aptuveni 1200. gadā. Šis laika posms iedalās trīs daļās: agrais dzelzs laikmets, vidējais dzelzs laikmets un vēlais dzelzs laikmets. No šī perioda vidus saglabājušās pirmās rakstiskās ziņas par Latviju, kā arī ieroču, pārsvarā šķēpu, uzgaļi. Šis periods sakrita ar Vikingu laikiem Ziemeļeiropā.