Dekadence (декаданс, decadence) franču: décadence

- ar šo vārdu labprāt apzīmē morāles un kultūras krīzi, kas it kā sekojot attīstības augstākajam punktam, kulminācijai. Proti, pilnajai "kadencei" sekojot dekadence, un cilvēkus, kas ar šādu it kā pagrimumu aizraujas, sauc par dekadentiem. Vēsturiski dekadences nosodītāji mēdza pievērsties Romas sabrukumam, kuru it kā esot izraisījis morāles pagrimums vai dekadence. Arī tādas strāvas un virzieni literatūrā un mākslā, kad notiek novēršanās no reālisma, sociālajām, nacionālajām un humānisma idejām, pievēršoties mistikai, anomālijai, dažkārt pat šķietami sludinot pagrimumu un amorālo dzīves veidu. Par dekadenci tradicionāli sauca XIX gs. beigu un XX gadsimta sākuma norises Eiropas literatūrā un mākslā. Autoritārie un totalitārie režīmi centās apzīmēt ar vārdu "dekadence" visu to, kas bija pretrunā ar oficiāli sludināto ideoloģiju. Savukārt, objektīvāk vērtējot šo jēdzienu, izrādās, ka ar to saistīti gan simbolisms, gan citas estētiskās kustības, kuras sākotnēji tika raksturotas kā postošas. Jāatceras, ka kādreiz mākslas norietam pieskaitītas pat Edgara Po fantastiskās noveles, kā arī simbolistu gleznas un dzeja. Turklāt XIX gadsimta beigās grupa spožo franču literātu (tai skaitā T. Gotjē un Š.Bodlērs) pat oficiāli uzskatīja sevi par dekadentiem, tādējādi protestējot pret tā saucamo "banālo progresu".
2004. gada avīzes "Diena" publicēts raksts par Viktoru Eglīti (populārā rakstnieka Anšlava Eglīša tēvu), kurā viņš nosaukts par cildināto un pulgoto lielāko latviešu dekadentu. 2014.gadā Eglītis savā rakstu krājumā "Ceļš uz latvju renesansi" formulēja uzskatus par mākslu, kas, viņaprāt, "uzstājas pret tiesību, morāles tematu un abstrakciju diktatūru" - tādējādi parakstoties zem Rietumu dekadentu domām. Savukārt, arī spožākie XX gadsimta sākuma latviešu gleznotāji nav bijuši dedadences virzienam sveši. No 2015.g septembra līdz 2016.gada janvāra beigām Stokholmā notiek izstāde "Simbolisms un dekadence -ziemeļu perspektīva", kur ar 12 darbiem ir pārstāvēta LNMM kolekcija. Starp izvēlētiem darbiem ir gan vairāki Jāņa Rozentāla audekli (Princese ar pērtiķi tika pieprasīta īpaši), gan viņa paša meti Rīgas Latviešu nama freskām, gan Riharda Zariņa sērīgais oforts "Dzejnieka kaps". Ekspozīcijā tāpat ir pa vienam V.Purvīša, R.Pērles un J.Valtera darbam. Notiek "latviešu dekadences" gleznojumu starptautiskā atzīšana.