ILUSTRĒTĀ VĀRDNĪCA pasaulē un Latvijā
AĀBCČDEĒFGĢHIĪJKĶLĻMNŅOPRSŠTUŪVZŽ

Velve (свод, vault ((architecture)) itāļu: volta

- vienkāršākais pusaploces telpas pārsegums (iespējamas arī krusta velves, zvaigznes velves, vēdekļa velves u.c. – atkarībā no figūras, ko velvju ribas veido satekpunktā). Arhiterktūrā šis segums var pārklāt telpu vai telpas, ko ierobežo sienas, baļķi vai stabi, turklāt pašu velvi var veidot slīpās virsmas, taisnas vai izliektas. Velves dod iespēju pārsegt pietiekami lielas telpas bez papildus starpbalstu izmantošanas un kopš parādījās mūra celtnes, tiek izmantotas gareniskajās būvēs, atstājot monumentālu iespaidu. Pašu būvdarbu gaitā izmanto pagaidu koka balstus, ar kuru palīdzību notiek velves (visbiežāk pusaploces) centrēšana un tā saucamā noslēgakmens novietošana. Gareniskā velvju seguma izveidošanai izmanto pagaidu balstu pāvietošanu pa velvju asi.
Latvijas teritorijā mūra (akmens) velves parādās reizē ar krustnešiem, un tās pārsvarā izmantotas krusta eju, cietokšņu un dažāda veida nocietinājumu būvēs. Senākās Vecrīgas saglabājušās velves (tās, kuras atradās blakus pirmajai, pilsētnieku nopostītajai, krustnešu pilij), vēl visai nesen varēja redzēt Jāņa sētas iekšpusē, kā arī bijušajās Vēstures muzeja pagrabos XIV gadsimta Rīgas pilī. Tagad, savukārt, iespēja aplūkot senās velves ir Vecrīgas alus pagrabos un krodziņos. Tomēr īstu priekšstatu par akmens velvju galerijas varenōbu sniedz Daugavpils cietokšņa pazemes kazemāti.

1. attēlā - velves senajā karaļa Kārļa V pilī Kodenbergā (XVI gs. vidus), Brisele, Beļģija.

2. attēlā - Daugavpils cietokšņa pazemes kazemātu vienkāršas velves, XVI gs. beigas.