ILUSTRĒTĀ VĀRDNĪCA pasaulē un Latvijā
AĀBCČDEĒFGĢHIĪJKĶLĻMNŅOPRSŠTUŪVZŽ

Dzimtbūšana (Крепостное право, serfdom, serfhood)

- zemnieku stāvoklis feodālajā iekārtā, kas daļēji līdzinājās senāko vēsturisko formāciju verdzībai. Zemnieki apstrādāja zemes gabalus, kas piederēja īpašniekam (muižniekam, lordam), turklāt viņu pašu tiesības bija ārkārtīgi ierobežotas. Šīs tiesības (vai, pareizāk sakot, to trūkums) laupīja zemniekam iespēju brīvi pārvietoties, un pārvērta tos par savu saimnieku "dzīvo īpašumu." Kaut pastāv uzskats, ka dzimtbūšana ir nepieciešamais feodālisma atribūts, vairākās Ziemeļeiropas valstīs (Zviedrijā, Norvēģijā, Somijā) tā nav bijusi. Turpretī Austrijā, Prūsijā un Krievijā tā bija saglabājusies līdz pat XIX gadsimta otrajai pusei. Dzimtbūšanas zināms analogs bija modernā vergturība Amerikā, kas arī tika atcelta ap to pašu laiku.
Livonijas zemniecības atkarības veids no muižniekiem vai zemes kungiem (bruņiniekiem), kas sāka veidoties XV gadsimta vidū un pastāvēja, mainoties zemes valdniekiem, gan poļu, gan zviedru, gan krievu laikos. Daļējie brīvlaišanas akti Kurzemē un Vidzemē XIX gadsimta sākumā problēmu atrisināt nespēja līdz pat pilnīgajai brīvlaišanai 1861. gadā reizē ar Krievijas zemniecību. Dzīvesvietai piesaistītie zemnieki nedrīkstēja nēsāt ieročus un, secīgi, arī aizstāvēties pret patvaļu. Smagākais periods zemnieku stāvoklī Latvijā bija iestājies starp XVII-XVIII gadsimtu, kad tie ar visu savu miesu un mantu kļuva par muižnieku īpašumu, pirkšanas un pārdošanas objektu. Dzimtcilvēkus un to darbu Latvijas tēlotajā mākslā nav, tie ir pārsvarā aprakstīti literatūrā, konkrēti Andreja Upīša un Aleksandra Grīna romānos, kā arī slavenajā apgaismotāja Garlība Merķela sacerējumā "Latvieši".

attēlā - Viduslaiku ilustrācija, kas attēlo serfus (dzimtcilvēkus) un uzraugu ražas novākšanas laikā ar sirpjiem, no karalienes Mērijas psalmu grāmatas.