Iekšējais pagalms (Патио, Patio)

- iekšējie pagalmi parādās jau senās Romas sadzīvē gadījumos, kad turīgi patrīcieši veido veselus apdzīvotus kvartālus, tiem piederošās teritorijas ir izolētas. Iekšējo pagalmu tradīciju viduslaikos ievēro klosteri un aristokrāti, tāpat tie ir iecienīti mauritāņu arhitektūrā. Dažkārt iekšējo pagalmu apzaļumo, bet citreiz tā ir bruģēta telpa, ko ierobežo vienā stilā ieturētas ēkas.
Latvijas teritorijā vēsturiski iekšējais pagalms ir vairāku nelielo piļu- cietokšņu neatņemamā sastāvdaļa, it sevišķi, ja ši pils ir būvēta pēc konventa principa. Tāda pagalma centrā parasti izvietota aka, bet to ierobežojošās ēkas sienas papildinātas ar galerijām. Mūsdienu lielpilsētās iekšējie pagalmi ilgstoši asociējās ar tumsu, mitrumu un atkritumu kaudzēm, pēdējā laikā vidusšķirai piederīgie cenšas atjaunot slēgto iekšējo pagalmu apzaļumošanas un labiekārtošanas tradīciju.