ILUSTRĒTĀ VĀRDNĪCA pasaulē un Latvijā
AĀBCČDEĒFGĢHIĪJKĶLĻMNŅOPRSŠTUŪVZŽ

Dzeguļi (зубцы, merlon)

- viduslaiku nocietinājumu vai tiltu arhitektūrā torņu vai mūru augšdaļas robojums, kura zemākās daļas noder šaušanai (kā ambrazūras), bet augstākās veido slēpni aizstāvjiem. Dzeguļu dekoratīvo formu gadījumā, ja to augšdaļa sākot no vidus ir šķelta un izvērsta, sauc par "bezdelīgas asti". Virs dzeguļiem iespējams arī stiprināt jumta segumu. Šāda tipa dzeguļi it īpaši bieži satopami Itālijas ziemeļos gan cietokšņos, gan pat viduslaiku tiltu mūrējumā, un tāpat labi pazīstami Maskavas Kremļa arhitektūrā, jo to arī XV gadsimtā būvējuši pēc Itālijas arhitektu plāniem.
Latvijas teritorijā Viduslaiku dzeguļi, kam būtu bijusi īsteni militāra nozīme, nav saglabājušies, toties tieksme dekorēt eklektikas un historicisma stilā būvētās ēkas ar dzeguļiem īstenojās, sākot ar XIX gadsimtu. Dzeguļu īpaši daudz muižu pilīs, kuras būvētas t.s. angļu-sakšu pseidogotiskajā stilā, uz kuru attiecināma arī vācu grāfa Frīdriha fon Medema Vecauces pils. Turklāt pēc kompozīcijas tā tik tiešām nedaudz atgādina viduslaiku nocietinājumu.

1. attēlā - Sforcas hercogu (XV gs) cietokšņa iekšējā pagalma mūris ar "bezdelīgas astes" tipa pārsegtiem dzeguļiem Milāna, Itālija.

2. attēlā - Vecauces pils ar torni,1842.- 1846.g.g. Pēc Berlīnes arhitekta Štīlera meta