ILUSTRĒTĀ VĀRDNĪCA pasaulē un Latvijā
AĀBCČDEĒFGĢHIĪJKĶLĻMNŅOPRSŠTUŪVZŽ

Dvīņu ēka (сдвоенный дом, semi-detached housing, duplex)

- šāds celtnes tips veidojas gadījumā, kad divas ēkas vieno kopīgais ugunsmūris (brandmauers) un tās abas ārēji izskatās kā viena otras spoguļattēls. Ideja radusies britu arhitektu vidū jau XIX gadsimtā kā tā saucamās "priekšpilsētu urbanizācijas simbols", bet kļuva īpaši populāra gan Eiropā, gan ASV un Kanādā priekšpilsētu apbūvē starp abiem Pasaules kariem. Būdamas ārēji ļoti līdzīgas, iekšēji mājas varēja stipri atšķirties. Dvīņu māju celtniecību spēcīgi ietekmēja gan Art Deco stils, gan iespēja pilsētniekam -individuālistam ietaupīt uz celtniecības izdevumiem, turklāt saglabājot lielāku sava dārza teritoriju.
Reizē ar intensīvu Mežparka apbūvi XX gadsimta sākumā, kad radās pilsētnieku vēlēšanās dzīvot "veselīgajā svaigajā gaisā", sāka īstenot vairākus savrupmāju projektus. Pēc I Pasaules kara un Mežparka apbūves noteikumu pieņemšanas, kad mājām bija jāatrodas vismaz 4 metru attālumā no ielas, gan no kaimiņu robežas, dvīņu māja izrādījās optimāls risinājums. Dvīņu ēku īstais entuziasts bija arhitekts G.fon Tīzenhauzens. Viņa celtās ēkas (sākot ar 1911.gadu) pārsvarā atrodas Stokholmas un Gdaņskas ielā, bet tagad īpaši interesanti vērot, kā šīs ēkas pārdzīvo mantisko noslāņošanos īpašnieku vidū.

1. attēlā - dvīņu māja Dižonā, Francija, vasarā.

2. attēlā - dvīņu māja Mežparkā, izskats mūsdienās.