ILUSTRĒTĀ VĀRDNĪCA pasaulē un Latvijā
AĀBCČDEĒFGĢHIĪJKĶLĻMNŅOPRSŠTUŪVZŽ

Diptihs (диптих, diptych) sengrieķu: diptychos ‘

- divas gleznas (ciļņi, zīmējumi, vitrāžas), ko vieno kopīga ideja vai iecere; arī divdaļīgs, tematiski vienots mākslas darbs (Ādams; Ieva). Ar šo vārdu Vēlīnajā antīkajā laikmetā apzīmēja ziloņkaula burtnīcas vāku, kuru, turklāt, noformēja kā mākslas darbu. Šo diptiha iekšējo saturu veidoja Romas konsula dižo darbu uzskaitījums, rakstīts uz vaska tāfelītēm. Dažreiz diptihi tika pasniegti laulības ceremonijās, kā arī godinot, piemēram, dzejnieka un viņa mūzas savienību. Kopš Viduslaikiem vairāki koka paneļu gleznojumi tika darināti diptiha formā (uz iekšējām eņģēm), tos varēja salocīt un izmantot kā pārnēsājamo lūgšanas piederumu, atverot vajadzības gadījumā.
No latviešu māksliniekiem ar diptihiem aizrāvies Auseklis Baušķenieks (dubultais pašportrets), bet viņa pēdējos darbos parasti ir attēlotas vienas parādības divas puses. Savukārt, iespējams arī diptihs, kurā ir pārstāvēti pretstati. Tā, Jēkabs Kazaks bija iecerājis kā diptihu savus "Bēgļus" un "Peldētājas" kā divu pretstatu - kara un miera - simbolu. Diptiham mūsdienu Latvijā mēdz būt arī cits skaidrojums. Tā, Rīgas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas programmā 2014. gada februārī piedzīvoja kameroperu viencēlieni jeb diptihs "Līsistrāte", ko radījuši Latvijas, Šveices un Vācijas mūziķi un mākslinieki.

1. attēlā - "Erceņģelis Miķelis, Teotokos, Jānis Kristītājs, erceņģelis Gabriēls", tradicionāla Bizantijas ikona, XVII gs., Sanokas vēstures muzejs, Polija.

2. attēlā - nezināms autors, gleznojums uz stikla "XVII gadsimts izpriecas", Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejs.