ILUSTRĒTĀ VĀRDNĪCA pasaulē un Latvijā
AĀBCČDEĒFGĢHIĪJKĶLĻMNŅOPRSŠTUŪVZŽ

Frontons (фронтон, pediment, frontpiece) latīņu: frons, frontis

- fasādes elements, bieži izmanto kā portālu dekoratīvu nosegumu trijstūra, pusloka vai riņķa segmenta formā, radies orderu arhitektūrā; ar dzegām noslēgta divslīpju jumtgale. Uzskata, ka frontons ir klasiskās, neoklasiskās un baroka arhitektūras būtisks elements, kas balstīts uz ēkas horizontālā antablementa (kura pamatā var būt gan kolonnas, gan pilastri). Frontoni saglabājušies pat dažos Senās Grieķijas tempļos un Senās Romas celtnēs. Īpaši grezni frontoni raksturīgi gan sakrālām, gan memoriālā rakstura celtnēm, gan teātriem, kas būvēti, izmantojot antīkās arhitektūras atskaņas. Tad frontonus izgrezno ar mitoloģiskām figūrām un sižetiem. Historicisma un neoklasicisma celtnēs frontonus, kuri nepilda nesošās konstrukcijas funkcijas, izmanto virs logiem un durvīm un sauc par sandrikiem.
Latvijas arhitektūrā ir sastopama diezgan liela frontonu dažādība - sākot ar Dienvidvācu neobaroka grezno trijstūra frontonu virs Latvijas Nacionālās Mākslas muzeja Rīgā ar skulpturālu mūzu un dievību kompozīciju līdz veselai virknei daudz lakoniskāku sabiedrisko celtņu, kas tapušas XIX gadsimta beigās - XX gadsimta sākumā, ar pārsvarā trijstūra frontoniem. Tomēr daudz vienkāršāks un lakoniskāks Ziemeļblāzmas kultūras pils frontons lieliski iekļaujas gan pašas celtnes noapaļotajās formās, gan apkārtējā vidē.

1. attēlā - trīsstūra frontons virs ieejas Rodēna muzejā (bijušais Hotel Biron) no parka puses, XVIII gs. sākums, arhitekts Žans Obērs, Parīze.

2. attēlā - segmenta formas frontons Ziemeļblāzmas kultūras pilī, arhitekts nezināms, pēc A.Dombrovska uzmetumiem, ēka atklāta 1913.g., atjaunota 2013.g.