ILUSTRĒTĀ VĀRDNĪCA pasaulē un Latvijā
AĀBCČDEĒFGĢHIĪJKĶLĻMNŅOPRSŠTUŪVZŽ

Krusts (latīņu, katoļu) (латинский крест, Latin cross)

- krusts, kura šķērskoks ir īsāks nekā verikālais elements; pārsvarā ir katoļu un pārējo Rietumu kristīgo konfesiju baznīcu pamatā; nāves kontekstā – atbilstoši kristiešu tradīcijai to liek uz kapakmeņiem un kapiem, jo tas simbolizē Kristus nāvi. Tāpat latīņu krustu izmanto anglikāņu un luterāņu altāru noformēšanā, turklāt tas parasti izvietots izolēti, uzsverot Kristus vientulību ciešanu gaitā. Latīņu krusts ir arī katoļu krucifiksu pamatne, kur vēlāk tas tiek dekorēts vai papildināts ar paša krustā sistā Glābēja figūru. Krusts bez Kristus tēla, savukārt, simbolizējot ticību Augšāmcelšanās brīnumam, iemiesojot laika posmu starp nāvi un Augšamcelšanos.
Latvijā vairumā gadījumu Rietumu kristietībai piederošo baznīcu torņu smailes tradicionāli vainago gaiļi, jo tie esot modrības simbols. Tomēr, sākot ar XIX gadsimta otro pusi, luterāņu draudzes izvēlas vienkāršāku un kristietības pamatiem atbilstošāku baznīcu noformējumu ar latīņu krustu, kā tas ir gan lielākajā Pārdaugavas baznīcā (divi krusti divu torņu galos), gan Svētā Pāvila evaņģēliski luteriskajā dievmnamā Grīziņkalnā.

1. attēlā - latīņu krusts virs Jēzus baznīcas Briselē.

2. attēlā - latīņu krusts virs Svētā Pāvila baznīcas Rīgā, G.Hilbiga projekts, 1887.g., angļu gotika.