ILUSTRĒTĀ VĀRDNĪCA pasaulē un Latvijā
AĀBCČDEĒFGĢHIĪJKĶLĻMNŅOPRSŠTUŪVZŽ

Palisāde (палисад, palingo, palisade)

- žogs no blakus iedzītiem stāviem baļķiem ar smailu galu, zemē iedzīti stabi. Baļķi varēja būt rūpīgi aptēsti un iedzīti blīvi. Palisādes augstums dažādos laika posmos mainījies un atkarībā no mērķa varēja sasniegt pat trīs un vairāk metrus, ja ar to nožogoja koka pilskalnu. Palisādes izmantoja arī steidzami veidojot cietokšņu papildus ārējo aizstāvības joslu, kā arī papildinot karavīru nometnes aizsardzību, gatavojoties uzbrukumam, jo to varēja uzsliet ātri, turklāt vienlaikus strādājot lielam cilvēku daudzumam. Šādu metodi pielietoja jau grieķi un romieši, turklāt romieši šo izgudrojumu uzlaboja, jo viņi palisādi būvēja blīvāku no īsākiem kokiem, bet asākiem galiem. Palisādes bija īpaši iecienītas mežiem bagātos apvidos. Vēlāk palisādes kā pietiekami drošas sētas (jau no gludiemun tievākiem baļķiem) sāka izmantot ieceļotāji Jaunajā pasaulē.
Palisādes tipa sētas senlatvieši izmantoja tāpat kā vikingi un vairākas citas kaimiņu tautas, jo mūra ēkas un sienas pirms krustnešu parādīšanās te nav bijušas. Lielvārdes pils rekonstrukcija (kaut gan tā veikta tikai uz minējumu rezultāta pēc analoģijas) arī satur palisādi, un atī senlatviešu zemnieks ar šķēpu un kara cirvi ticamībai parasti tiek novietots uz palisādes fona.

1. attēlā - ķeltu apmetnes palisāde, rekonstukcija.

2. attēlā - palisāde pie latgaļu zemnieku saimniecības pagalma, Latvijas Etnogrāfiskais Brīvdabas muzejs.