ILUSTRĒTĀ VĀRDNĪCA pasaulē un Latvijā
AĀBCČDEĒFGĢHIĪJKĶLĻMNŅOPRSŠTUŪVZŽ

Kapakmens (надгробие, effigy)

- kapakmeņu tradīcija ir ļoti sena, turklāt to veids un par aizgājēju sniegtā informācija ir ļoti būtiska mūsdienu cilvēkam, jo sniedz ieskatu izdzisušās civilizācijas ikdienā, ticējumos un pat hierarhijā. Apbedījumi dažādās Eiropas daļās ievērojami atšķiras pēc tradīciijas un kapakmeņiem izmantotā materiāla, kur joprojām pirmās vietas dala marmors un granīts. No pirmā iespējams veidot pat pietiekami smalkas figūras, toties granīta pieminekļi, it īpaši obeliski, ir daudz izturīgāki.
Kapakmeņi mūsdienu izpratnē Latvijas teritorijā parādās XVIII gadsimta beigās, kad pēc kārtējās mēra epidēmijas sekoja valdības aizliegums glabāt turīgos pilsoņus- draudžu locekļus- zem baznīcu velvēm. Attiecībā uz trūcīgākiem iedzīvotājiem, kurus arī pirms šī aizlieguima glabāja kapos, viņu kapu vietas ar īstiem kapakmeņiem netika apzīmētas. Patlaban Latvijā sācies īsts kapakmeņu bums, kas ir dabiskās sekas PSRS laikos valdošajām grūtībām tikt pie kapakmens vispār.

1. attēlā - Ričarda Lauvassirds un Angulemas Izabelas kapakmens Fontevro abatijā Francijā, XIII gs. sākums.

2. attēlā - Garlība Merķeļa kapakmens, Katlakalna kapi, Ķekavas novads. Rīgas Latviešu biedrības veltījums 1869.g.