ILUSTRĒTĀ VĀRDNĪCA pasaulē un Latvijā
AĀBCČDEĒFGĢHIĪJKĶLĻMNŅOPRSŠTUŪVZŽ

Pilastrs (пилястр, pilaster) latīņu: pila

- izvirzījums ar taisnstūra šķērsgriezumu sienas vai staba virsmā, dekoratīva puskolonna (veidots pēc taisnstūra principa), ar kapiteli un bāzi. Plaši izmantojams sabiedrisko ēku celtniecībā un dekoratīvo vārtu noformēšanā. Pilastri bieži tiek izmantoti kombinācijā ar kolonnām, un tāpat var arī balstīt portikus vai arī papildus nodrošināt stiprinājumu balkoniem un arhivoltām. Pilastram, tāpat kā kolonnai, var būt gan gluda, gan rievaina virsma, un tā kapitelis tāpat norāda uz piederību attiecīgajam arhitektūras orderim - gan klasiskajam, gan kombinētajam, gan lielajam.
Latvijā pilastri sastopami gan pilsētas muižiņu koka celtnēs, gan greznajā Reiterna namā, kur tās ir fasādes lielā ordera daļa, gan virknē jūgenda namu, kurus būvējuši XIX gadsimta beigu arhitekti. Pirmais, kas ieviesa Rīgas arhitektūrā korintiskos pilastrus uz augstiem cokoliem, bija meistars Bindenšū (Pēterbaznīcas barokālā torņa un Reiterna nama fasādes autors) jau XVII gadsimtā, un tie grezno Dannenšterna namu, kura bezgalīgā restaurācija kļuvusi par Rīgas kauna traipu.

1. attēlā - pilastri uz Mantujas katedrēles fasādes, Itālija.

2. attēlā - pilastri un pilastru pāri uz Latvijas Mūzikas akadēmijas fasādes Kr.Barona ielā 1, Rīgā. Arhitekts J. Baumanis, 1870.-1875.g.g., bij. Aleksandra ģimnāzija