ILUSTRĒTĀ VĀRDNĪCA pasaulē un Latvijā
AĀBCČDEĒFGĢHIĪJKĶLĻMNŅOPRSŠTUŪVZŽ

Portrets (psiholoģiskais) (психологический портрет, portrait psychologique)

- ir intīmais portrets glezniecības mākslā, kurā uzmanība galvenokārt pievērsta sejai kā dvēseles spogulim. Psiholoģiskā portreta mērķis ir vērsts uz cilvēka dvēseles pārdzīvojumu attēlošanu, cilvēka jūtu gammas daudzveidību. Atšķirībā no "portreta vispār", psiholoģiskais portrets pievērš maz uzmanības interjeram un portretējamā tērpam. Reāli psiholoģiskie portreti parādās augstās renesanses laikā un līdzās parādes portretiem sniedz mums informāciju par cilvēka būtības nemainīgumu neatkarīgi no laikmeta. Tomēr psiholoģiskā portreta definīcija radusies vēlāk, un tā rašanās saistīta ar XIX gadsimta Franciju, kad fotogrāfijas izgudrotājs Luijs Dagērs sācis veidot draugu un ievērojamo laikabiedru psiholoģiskās fotogrāfijas. Vēlāk psiholoģiskais portrets pārceļoja uz glezniecību un kļuva īpaši populārs impresionistu un modernistu vidū. Iespējams arī literārs psiholoģiskais portrets - parasti tas ir personāža apraksts, kurā lielākais uzsvars tiek likts uz viņa rīcības psiholoģisko motivāciju. Vecākā paaudze atceras skolas solā rakstītos sacerējumus par obligātās literatūras varoņu psiholoģiskajiem portretiem.
Latviešu glezniecībā psiholoģiskos portretus veiksmīgi gleznoja J. Rozentāls, vairāki XX gadsimta sākuma latvieši ekspresionisti, bet par vienu no spilgtākajiem mūsdienu portreta meistariem glezniecībā uzskata Maiju Tabaku.

1. attēlā - Rembrants van Reins "Vecs vīrs sarkanajā", 1522.-1524.g.

2. attēlā - Jāzeps Grosvalds "Vecais bēglis", 1917.g., LNMM.