Rakstība, rakstu zīmes (письменность, буквы, writing, letters)

- galvenā cilvēku savstarpējās saziņas sistēma, kā arī informācijas nodošanas un uzglabāšanas līdzeklis. Turklāt tās izmantotā nojēgas apzīmējumu sistēma dod iespēju piešķirt šai informācijai zināmu neatkarību no telpas un laika. Atšķirībā no simboliskās komunikācijas (brīdinājuma zīmēm, zīmējumiem, norādēm u.t.t.) rakstība allaž tie saistīta ar kādu noteiktu valodu un mutisko runāšanu. Mūsdienās rakstības un rakstu valodas jēdzieni sakrīt. Senākā zināmā rakstība pasaulē radās Šumēru valstī Divupē no piktogrammām apmēram 3.5 gadu tūkstošus pirms mūsu ēras. Rakstībai uzreiz radās pielietojums valsts dokumentu kārtošanā, nodokļu reģistrēšanā, likumu formulēšanā. Tālab var uzskatīt, ka bez rakstu valodas praktiski nav iespējama normāli funkcionējošās valsts pastāvēšana, vēstures fiksēšana, nerunājot par literatūru kā kultūras plūsmas radītāju un uzturētāju. Senākais līdz mums nonākušais Hamurapi (Babilonijas valdnieka) likumu krājums ķīļrakstā uz māla plāksnītēm attiecināms uz XVIII gadsimtu p.m.ē.
Pastāv uzskats, ka senlatviešu ciltīm pirms XIII gadsimta vietējais burtu raksts nav pastāvējis, kaut tie bijuši kontaktā ar kaimiņu tautām, kuras jau IX gadsimtā pazinušas rakstu valodu - Skandināvijas rūnas, Rietumeiropas latīņu alfabētu, seno slāvu alfabētu (uz grieķu alfabēta pamata) - kiriļicu. Iespējams, tieši rakstības trūkums arī kavējis valstiskuma un vienotās valodas izveidi.