Tautas mūzika (Народная музыка, folk music)

- tās jēdzienā ietilpst gan tradicionālā mūzika, gan arī žanrs, kas attīstījies XX gadsimtā pateicoties atdzimušajai interesei par neprofesionālo tautas "mūzikas spēlēšanu". Apzīmējums parādījies jau XIX gadsimtā, bet mūzika kā tāda noteikti ir daudz vecāka par to. Liecības par šādas mūzikas pastāvēšanu saglabājušās pārsvarā literatūrā, aprakstot lauku kāzas, svētkus un godus, ieskaitot bēres. Tautas mūzikai viena kontinenta ietvaros var būt samērā daudz līdzību. Eiropā par šīm līdzībām rūpējušās dziedošās "klejotāju tautas", it īpaši čigāni, jo čigānu melodijas dažādā aranžējumā dzirdamas no Spānijas līdz Krievijai. Tautas mūzikas galvenā īpatnība - tā tika nodota no paaudzes uz paaudzi mutiski, bez pieraksta, bieži vien ar izmaiņām un papildinājumiem. Tāpat dažkārt par "tautas mūziku" uzskata arī popularitāti iemantojušās melodijas, kuru autors palicis nezināms, kā arī mūziku, ko tradicionāli ilgstoši izpilda vairākas paaudzes, neko nezinot par pirmsākumiem. Tautas mūzika līdz ar to atšķiras no klasiskā un komerciālā stila. XX gadsimtā radās jaunas tautas mūzikas formas, pārveidojot tradicionālās, un tagad to Rietumu pasaulē sauc par moderno tautas mūziku vai arī par "atdzimušo tautas mūziku". Modernā tautas mūzika nevairās no jaunām vēsmām tiktāl, ka radusies pat tautas rok-mūzika, elektriskā mūzika un tautiskie metālisti. Vilkt robežu starp tradicionālo (seno) un moderno tautas mūziku visumā nav vērts.
Latviešu tautas mūziku visbiežāk saista ar tautas dziesmām - dainām, kuru klāsts ir milzīgs. Tomēr biežāk sadzīvē tiek izpildītas tautas dziesmas, kuras dainu definīcijai neatbilst, bet ir visai populāras. Starp tām goda vietu ieņem gan slavenie "Pūt, vējiņi" - būtībā dzīru dziedājums, gan "Pie Dzintara jūras" - vācu ziņģes pārlikums, gan "Nāk rudentiņis" - skaista dziesma, kuras autora vārds grimis nebūtībā. Te gan jāatzīmē, ka visas uzskaitītās dziesmas izpilda arī pilsētnieki, kaut priekšstats par tautas mūziku pārsvarā saistīts ar laukiem. Arī līgošanas tradīcija ir sava veida tautas mūzika. Ar tautas mūzikas izpildīšanu mūsdienu Latvijā nodarbojas daudzi folkloras ansambļi (kopas), kuru repertuārs vislabāk dzirdams Dziesmu svētkos. Stap daudzajām kopām atzīmēsim Suitu novada ( Alsunga, Kurzeme) etnogrāfisko ansambli, kas dibināts 1955. gadā pēc Folkloras institūta uzaicinājuma dziedošām attiecīgo novadu sievām un arī patlaban ir mūsu nacionālais brends. Pirmo reizi suiti uz skatuves dziedājuši 1924.gadā, kad tos aizveda uz Rīgu Ludis Bērziņš. Ansamblī ir teicējas, piebalsotājas un garo “ē” un ”o” vilcējas. Patlaban viņas ir vienpadsmit. Atšķirībā no pārējiem kurzemniekiem, suiti ir katoļi un viņu dziedājums, iespējams, vislabāk atbilst priekšstatam par seno tautas mūzikas kultūru Latvijas provincē.