Tempera (темпера, tempera) itāļu: temperare (jaukt krāsas)

- gleznošanas tehnika, kurā krāsu pigmentu šķīdināšanai (kā saistvielas) izmanto emulsijas, tai skaitā dabiskās (ola, olas dzeltenums, augu sulas) un sintētiskās (līmes); arī šīs krāsas (tempera). Tā ir ātri žūstoša krāsa. Tāpat par temperu sauc arī mākslas darbus, kuru veidošanā izmantotas attiecīgās krāsas. Viens no senākajiem glezniecības veidiem, tā paraugi visumā bija ļoti izturīgi, un daži saglabājušies pat ilgāk nekā 1500 gadus - ar vienīgo nosacījumu, ka tie atradušies sausajās telpās. Tempera izmantota pat ēģiptiešu sarkofāgu apgleznošanai. Savukārt, gadījumos, kad bija jāapglezno ārējiem laika apstākļiem pakļautās virsmas (piemēram, turnīru dalībnieku vairogi), priekšroku deva eļļas krāsām.
Cēsu pils Lielajā salonā restaurācijas gaitā atklāta glezniecības kompozīcija temperas tehnikā divos slāņos, kur jaunākajā attēlotas sārto rožu vītnes. Tāpat, veicot restaurāciju Rundāles pils Lielajā galerijā, kas savieno Balto zāli ar Zelta zāli, atklāts temperas tehnikā uz kaļķa apmetuma pamata veidots oriģināls XVIII gadsimta gleznojums, kura autori varētu būt tā laika mākslinieki Frančesko Martini un Karlo Cuki, jo abi piedalījušies pils dekorēšanā. No latviešu gleznotājiem temperas tehnikā daudz strādājuši XX gadsimta sākumā simbolists un nacionālais romantiķis Teodors Ūders, kā arī gadsimta beigu cits romantiķis un sapņotājs Arvīds Strauja.