Bīskapija, diecēze (епископство, bishopric, diocese)

- kristīgās baznīcas noteiktā teritoriālā vienība, kura pārvalda bīskaps. Kristietībai kļūstot par oficiālo reliģiju Romas impērijā IV gadsimtā, garīdzniecība sāka ieņemt oficiālus posteņus provincēs līdzās laicīgajiem Impērijas ieceltiem valdniekiem, tika izveidota formālā baznīcas hierarhija, kas zināmā mērā darbojās paralēli laicīgajai varai, un to atbildības jomas pārklājās. Pēc Rietumu Romas impērijas sabrukuma V gadsimtā, liela daļa Rietumeiropas bīskapu faktiski pārņēma bijušo Romas gubernatoru lomu, un viņu pārvaldītās teritorijas kļuva par pavalstīm, kur valdnieks bija augsta ranga garīdznieks. Lielākās bīskapijas sauca par arhibīskapijām, un tajās ietilpa vairākas bīskapijas.
Pirmā katoļu baznīcvalsts mūsdienu Latvijas teritorijā bija Livonijas bīskapija, kas izveidota de facto 1186. gadā (dibinātājs Meinards). Oficiāli bīskapija pastāvēja no 1201. līdz 1255. gadam kā padota Brēmenes arhibīskapijai, tad no 1255.gada līdz 1582. gadam tā bija Rīgas arhibīskapija. Sākotnēji Livonijas bīskapijas sastāvā ietilpa arī ordeņa zemes, vēlāk radās vairākas sīkākas bīskapijas. Savukārt, pēc Livonijas kara beigām poļu karalis Livonijas katolisko bīskapiju atjaunoja. Formāli tās pastāvēšana izbeidzās 1798. gadā pēc pilnas Latgales inkorporēšanas Krievijas impērijā. Mūsdienu Latvijas teritorijā ietilpst četras diecēzes: Rīgas, Liepājas, Jelgavas un Rēzeknes-Aglonas diecēze. Kopš 1997.gada 15.novembra Latvijas bīskapi ir apvienoti Latvijas Bīskapu konferencē, kas ir mūsdienīga Katoļu baznīcas nacionālās vai teritoriālās sadarbības forma, skat. Latvijas Bīskapu konference.